< Atpakaļ uz Ventspils novads (www.ventspilsnovads.lv)
VIEGLI lasīt    

Darbs kā hobijs pusgadsimta garumā

Darbs kā hobijs pusgadsimta garumā

2023-01-20, 14.52

Pedagoģi Maiju Sālījumu pazīst daudzas paaudzes, jo viņa jau 51 gadu strādā Tārgales pamatskolā. Tiesa, viņa vairs nemāca sākumskolēnus, bet ir skolotājas palīdze.  

Maija smaidot teic, ka tas nemaz nav moderni – tik ilgi strādāt vienā vietā, kāds pat varbūt domā, ka viņa ir “iesūnojusi”. “Darbs skolā visu dzīvi ir bijis mans hobijs. Neko citu nemaz neprotu darīt. Tagad gan vairs neesmu aktīvā pozīcijā un nevadu stundas, bet individuāli darbojos ar 1. klases bērniņiem, kuriem sagādā grūtības vai nu lasīšana, vai rakstīšana, vai arī kāds ir nemierīgs. Tā es palīdzu kādiem pieciem skolēniem – reizēm strādāju ar viņiem pa vienam, reizēm grupā, kā vajag. Skolā esmu trīs dienas, un pilnīgi pietiek. Gribēju jau iet prom, bet direktore prasīja, vai es nebūtu ar mieru būt skolotājas palīdze. Šo darbu veicu arī iepriekšējā gadā, kad man bija uzticēti arī bērni ar mācīšanās traucējumiem. Ja ar skolēnu strādā individuāli, viņam tā ir neatsverama palīdzība, viņš noteikti ir ieguvējs. Esmu par to, ka sākumskolā skolotāja palīgs ir vajadzīgs bērniem, kuriem ir nenoturīga uzmanība. Šādos gadījumos pietiek, ja pieaugušais pasēž blakus, un tad bērns dara to, kas vajadzīgs. Jāsaka paldies mūsu direktorei Ilzei Judzikai, ka mums ir labs atbalsta personāls. Komandā strādāt ir vieglāk, mēs cits citam pasakām, kam jāpievērš lielāka uzmanība.”

Par sevi Maija teica, ka ir stinga un vienlaikus mīļa skolotāja. Viņai patīk lietu kārtībā, un pedagoģijā tā ir īpaši svarīga. Tikai tad mazā meitenīte vai zēns varēs iemācīties to, kas tiek prasīts. Izaugušai pedagogu ģimenē, jaunietei bija skaidrs, ka viņa strādās vai nu “dārziņā”, vai skolā. Maija izvēlējās mācīt pašus mazākos skolēnus, jo viņi ir ļoti atraisīti. Tiesa, paiet zināms laiks, līdz pieaugušais iemanto bērnu uzticību. Tagad, salīdzinot ar laiku pirms 50 vai 30 gadiem, nākas secināt, ka sabiedrībā ir mainījusies vērtību sistēma, un pārmaiņas skārušas arī skolu. “Mūsdienu bērni ir ļoti moderni un pārzina tehnoloģijas, bet man gribētos, lai viņiem tuvāka būtu grāmata – mazajiem ļoti nepatīk lasīt. Varbūt arī tāpēc bērni vienu otru reizi savā raksturā ir neiecietīgi, pat neiejūtīgi, bet vienlaikus jāatzīst, ka viņi ir droši. Domāju, ka esmu gājusi līdzi visām pārmaiņām un uztvērusi tās pozitīvi. Kas ir bijis manos spēkos, to esmu centusies darīt. Sākumā domāju, ka nemūžam nesapratīšu, ko dara ar datoru, bet biju spiesta apgūt tā lietošanu. Apguvu arī “zūmu”, un viss notika.”

Vasarā pie skolotājas ierādās pirmie audzēkņi, kuriem drīz būs 60. Viņi apsveica Maiju ar skolā nostrādāto pusgadsimtu un vēlēja stipru veselību un izturību. “Ļoti patīkami ir satikties ar savējiem un parunāties. Kāds uzrunā uz ielas, kāds atbrauc ciemos. Cits saka, ka nav ieguvis izglītību, bet strādā. Saku, ka arī tas ir labi. Man vienmēr ir bijis svarīgi iemācīt audzēkņiem godīgumu, jo ļoti nepatīk meli. Augsti esmu cienījusi arī līdzjūtību un prasmi sarunāties ar otru cilvēku – vienalga, vai tas ir klasesbiedrs vai skolotājs. Mūsdienu bērni ir diezgan dzīvespriecīgi. Varbūt reizēm gan viņi nerīkojas, kā es to gribētu, bet tāds ir šodienas laiks. Esmu pieķērusi sevi pie domas, ka, gadiem ejot, vairs tik strauji neiejaucos citu sarunā, bet padomāju pie sevis, ko es darītu citādāk.”

Ejot klasē, ilggadējai pedagoģei visvairāk patika mācīt matemātiku. Varbūt tāpēc, ka pašai šis mācību priekšmets sāka padoties tikai augstskolā, kur topošā skolotāja iemācījās risināt teksta uzdevumus. “Vēl es labprāt bērniem mācīju rakstu kultūru. Kādreiz jau bija glītrakstīšana, esmu saņēmusi no vecākiem pateicību par to, ka bērniem glīts rokraksts. Kopumā sadarbību ar vecākiem vērtēju kā labu. Jā, ir bijušas arī situācijas, kad esmu notraukusi kādu asaru, bet izteiktu asumu nebija. Vecāki bija atsaucīgi.”

Maija atceras, ka kopā ar bērniem no Tārgales ar autobusu braukusi uz Ventspili, lai pēc tam dotos uz “Jūras vārtiem” un apmeklētu teātra izrādes. Tagad Maiju uz darbu bieži atved vīrs, bet visu mūžu viņu uz darbu no pilsētas brauca ar autobusu, un tas nebija par grūtu. Pa ceļam uz darbu varēja noskaņoties dienai, bet, atgriežoties mājās, aizmirst ar skolu saistītos jautājumus. “Vislielākais mana darba novērtējums ir kāds atzinīgs vārds – no bērniem, vecākiem, kolēģiem, arī apkārtējās sabiedrības. Ne jau dāvanas es gaidu, bet “paldies” ir tā vērtība, kas liek saprast – jā, esmu rīkojusies pareizi,” saka ilggadējā pedagoģe.

Sīkdatnes

Lai šī tīmekļvietne darbotos, tā izmanto obligāti nepieciešamās sīkdatnes. Ar Jūsu piekrišanu papildus šajā vietnē var tikt izmantotas statistikas un sociālo mediju sīkdatnes.

Ja piekrītat šo papildu sīkdatņu izmantošanai, lūdzu, atzīmējiet savu izvēli:

Apstiprināt izvēlētās

Detalizētāka informācija par privātuma politiku un izmantotajām sīkdatnēm